Jau ar to brīdi, kad sāku domāt par mūsu mīļajiem velīšiem, diena paiet kā dziedinoša meditācija, sākot no ugunskura un mielasta sagatavošanas brīža, līdz pat velīšu prom raidīšanai. Rosoties par godu šim svinīgajam brīdim, parasti ieslīgstu pozitīvās atmiņās par katru aizgājēju, ar kuru šajā gadā vēlos domās parunāties. Atminoties tos kopā piedzīvotos jaukos brīžus, redzu bildes aizskrienam gar acīm kā filmā, attinot atpakaļ tikai tās pozitīvas atmiņas. Savienojoties ar savas dzimtas enerģētisko lauku, tā ir iespēja sajust savas saknes un uzdot sev jautājumu, kas es esmu, kas ir bijuši mani tālākie priekšteči, kādi ir bijuši viņu potenciālie spēki, kādi ir manējie. Cik tālu, līdz kurai paaudzei es apzinos savas dzimtas sievu rindu. Ko es varētu paņemt no viņu gūtās pieredzes tiem brīžiem, kad jūtos apjukusi, sapinusies vai nezinu atbildes uz jautājumiem. Zinu, ka šajā pārdomu laikā dažiem atnāk nepavisam labas atmiņas par kādu no aizgājējiem, bet tieši tad ir tas īstais brīdis, kad varam lūgt piedošanu un izlīgt, cenšoties sakārtot savas ģimenes sistēmisko lauku.
Tā lēnā un mierīgā ritmā mūsu sētā paiet veļu godināšanas laiks, kad sakām paldies visiem dzimtas aizgājējiem, arī tiem, kurus vārdā nepazīstam, bet apzināmies, ka tādi bija.  Un pašās beigās pateicamies Visumam par iespēju būt šajā enerģētiskajā plūsmā, saņemot svētību, atbalstu un spēku.