Šogad ziema mūs visus priecē ar sniegotiem paklājiem un dziļām sniega kupenām. Viss dabā ir balts un rāms. Brīžiem ir sajūta, ka viss saplūsts vienā veselumā. Pazūd skaļums, iestājoties klusumam, izzūd krāsas, iestājoties baltumam, pazūd ikdienišķā steiga, iestājoties rāmumam. Tu vēro šo mieru dabā un pats kļūsti mierīgs. Ir tāds kā iekšējo sajūtu izzināšanas laiks. Šajā vispasaules trauksmainajā laikā tā vien gribas aizbēgt no šīs informatīvi pārblīvētās telpas. Apmēram tā, kā izraut no strāvas radio, televizoru, telefonu un datoru, sajūtot un izgaismojot tikai savu privāto telpu, elpu un augumu. Sajūtu līmenī, piepildīt sevi ar šo mieru un baltumu. Pieņemot pagātnes notikumus, atrast sevī kādu jaunu spožu dzirkstelīti, lai ar to spētu iedegt lielāku, jaudīgāku uguns liesmu, kas dotu enerģiju un spēku ieraudzīt kādu jaunu virzienu savam ierastajam dzīves ceļam. Šis patiesi ir pārdomām pilns laiks Saules gada ritā, kad varam sākt kaldināt jaunus mērķus un jauns ieceres.

Šo jauno ieceri es salīdzinu ar sēklu, kura pirmsākumā ir jāatrod starp tūkstošajām sēklām manos noglabātajos apcirkņos. Kuru sēklu ņemt, kuru izvēlēties kā vienīgo, varbūt vairākas. Kuru izlolot ar domu spēku, izgaismot, piepildot ar gaismu un mīlestību, lai vēlāk Metenim palūgtu labu ražu un izdošanos paveikt visu iecerēto.

Tā sajūta ir tāda, it kā tu turi rokā sēklu un domā tikai par to. Cik tā vesela, cik es esmu vesela, kur es to varētu iesēt, kā es to koptu un kādi varētu būt tās augļi gan fiziskajā, gan garīgajā plānā. Kā es kopā ar šo sēklu spētu mainīties pati. Tā turot sēklu plaukstā, es mēģinu saprast, kāds varētu būt šis jaunais, iecerētais sēklas stāsts. Bet skaidrs ir tas, ka tikai ar prātošanu un turēšanu rokās, nekas neizaugs. Tam vajadzīgs spēks un enerģija, mīlestība un gudrība, kuru vairot es varu tikai pati ar savu gribasspēku, saņemot Zemes un Debess svētību. Nu jau es skaidri zinu, ir laiks iedegt spožāku uguni sevī, kas dotu enerģiju nospraust kādu jaunu mērķi, uzsākt to un realizēt. Šo vēstījumu un sapratni es saņēmu no vībotnes vecmāmiņas. Paldies tai par to.

Viena no manām spēka vietām ziemas laikā ir pirts, kurā, ienesot Dabas spēkus, skujeņus, mālus, dūņas, sniegu, varu sajust un ieklausīties sava auguma visdziļākajos apcirkņos. Tā ir vieta, kur mana Dvēselīte ar Dieviņu sarunājas. Kopumā, nometot veco, aiztaisot ciet kādas ierasti virināmās durvis, es novēlu sev ieraudzīt jaunu uguns dzirkstelīti, kas dotu man spēku atvērt jaunas, vēl nepazīstamas durvis jauniem mērķiem, jauniem darbiem.

Novēlu katram šai sniegoti klusajā laikā atrast savu uguns dzirkstelīti, lai sākumā spētu ar to izgaismot sevi. Tad mēs visi kopā spīdētu katrs ar savu spozmi, viens otru cienot, mīlot, radot jaunus, katram savus un kopīgus mērķus un ieceres.